FESTIVĀLS PROZAS LASĪJUMI TIEŠSAISTĒ

ANDREJA UPĪŠA MEMORIĀLAIS MUZEJS TIEŠSAISTĒ AICINA UZ FESTIVĀLA “PROZAS LASĪJUMI” ATKLĀŠANU

Video tiešraide arī prozaslasijumi.lvsatori.lv un facebook.com/ProzasLasijumi, pilna festivāla programma www.prozaslasijumi.lv/programma2020.

Literatūras festivāla „Prozas lasījumi” vēsture iesniedzas senākā pagātnē par 1995. gadu. 60. un 70. gados strāvoja ideja par Dzejas dienām līdzvērtīgu pasākumu organizēšanu, un īsi pēc Andreja Upīša simtgades svinībām aizsākās kāda cita tradīcija. Sākot ar 1978. gada 4. decembri, trīspadsmit gadu garumā tika organizēti literāri vakari ar dažādu paaudžu rakstnieku piedalīšanos. Viens no idejas ierosinātājiem bija rakstnieks Andris Jakubāns (1941–2008).

Upīša frāze – “neizlaist ārpus redzesloka nevienu latviski uzrakstītu rindu” – kļuva par prozas lasījumu vadmotīvu, savukārt Andreja Upīša memoriālais dzīvoklis pārtapa par literatūras telpu, kurā galvenokārt tika akcentēti tieši konkrētajā gadā būtiskākie literārie darbi.

Uz lasījumiem tika aicināts Miervaldis Birze, Zigmunds Skujiņš, Visvaldis Lāms, Andris Jakubāns, Vizma Belševica, Jānis Mauliņš, Aivars Kalve, Andrejs Dripe, Egons Līvs. 80. gados aicināti vairāki debitanti, kas vēlāk kļuva par ievērojamiem rakstniekiem – Aivars Kļavis, Gundega Repše, Roalds Dobrovenskis.

Laikmeta kontekstā rakstnieks nereti tika uztverts kā pravietis. Proti, padomju laikā nepieciešamība pēc iespējām diskutēt, uzdot jautājumus bija jo īpaši liela. Lielākoties sarīkojumu sarunas bija diezgan brīvdomīgas. Vairāku prozas lasījumu vakari ierakstīti lielajās magnetafona lentēs, kas joprojām glabājas muzeja krājumā. Bija arī autori, kuri nevēlējās, lai to balsis un lasījumi tiktu ierakstīti.

Uzmanība tika pievērsta arī pasaules literatūrai, uz vairākiem lasījumiem aicinot populārākos un atsaucīgākos tulkotājus – Ģirtu Bļodnieku, Eiženu Rauhvargeru u.c. Rakstnieka un tulkotāja Valdemāra Kārkliņa piemiņas pasākumā notika vēsturisks Džordža Orvela romāna “1984” lasījums – vēl pirms darbs tika publicēts grāmatā 1990. gadā.

Daži lasījumi bijuši īpaši pieprasīti un pārpildīti – piemēram, reizē, kad ticis atskaņots no Kirgīzijas atvests intervijas audioieraksts ar ārkārtīgi talantīgo un mūsdienu kontekstā joprojām aktuālo Čingizu Aitmatovu.

Mainoties laikiem, mainījās arī lasījumu saturs. Atmodas laikā jo sevišķi emocionāli bijuši trimdas autoriem veltītie lasījumi (daudziem tobrīd fascinējošs atklājums bija Ilzes Šķipsnas proza), tāpat arī represēto rakstnieku un mākslinieku lasījumi – Gundegas Repšes saruna ar mākslinieku Kurtu Fridrihsonu par tobrīd aktuālo romānu “Ugunszīme”, franču grupu u.c.

Pēc 1990. gada akadēmisko prozas lasījumu tradīcija izsīka, taču 1995. gadā tā pārdzima citā – literatūras festivālā, kādu to zinām šobaltdien.